Jau regulārs ciemiņš Viesītes baptistu draudzē ir amerikānis Deivids Ronejs (David Roney). Pārsvarā viņš brauc uz jauniešu vakariem, kas Viesītes draudzē notiek reizi mēnesī, taču nereti paliek arī uz iknedēļas svētdienas dievkalpojumu. Latvijā viņš ir jau no 2010. gada, un šajā laikā ir paspējis iemācīties latviešu valodu. Deivids strādā ar jauniešiem, palīdz viņiem saprast, kas ir sekošana Jēzum, kā arī attīsta viņu muzikālās dāvanas kalpošanā.
Trešajā adventē – 11. decembrī viņš bija pie mums, lai dalītos ar kādu Ziemassvētku vēsti.

Vai esi kādreiz saticis kādu pazīstamu cilvēku neierastā vietā? Piemēram, ārzemēs, vietā, kur vismazāk gaidītu sastapt kādu no sava paziņu loka? Deivids stāsta, ka viņam tā ir gadījies. Pirms vairākiem gadiem viņš bija Čehijā, Prāgā, kur sastapa savu universitātes pasniedzēju. Tas bija neparasti, taču patīkami. Mums bija laiks, ko pavadīt kopā, parunāt. Tā tas notiek, gadās sastapt pazīstamus cilvēkus pavisam neierastās vietās.
Tieši šo pašu var attiecināt uz Ziemassvētkiem. Fakts, ka Jēzus izvēlējās piedzimt kā bērns, kurš tika atrasts gulošs silītē, liek uzdot jautājumu – ko Dievs dara šeit? Tas nav tas, ko esam gaidījusi. Taču Dievs pie mums atnācis ļoti pazemīgā veidā. Un mēs drīz svinēsim Viņa dzimšanas dienu – Ziemassvētkus.
Taču bija dažādas attieksmes, kā cilvēki reaģēja uz to, ka atnāca Jēzus.
Mateja evaņģēlijs 2:1-18. Stāsts, ko iespējams esat dzirdējuši vairākas reizes. Paskatīsimies uz šo stāstu ar jaunu skatījumu.
Pirmais, ko redzam, ka Jēzus ir piedzimis Bētlemē, tā ir 10 km no Jeruzālemes. Tajā laikā valdīja ķēniņš Hērods. No citiem vēstures avotiem un arī šeit varam izlasīt, ka ķēniņš Hērods bija diezgan nervozs un greizsirdīgs ķēniņš. Viņš baidījās, ka kāds cits atņems viņa varu. Šī iemesla dēļ viņš pat nogalināja vairākas savas sievas un divus dēlus.
Un tad mēs redzam austrumu gudros vīrus. Skaidri nezinām, vai tie bija 3 vai vairāk, bet viņi noteikti bija divi vai vairāk. Kā arī nezinām, kā viņi ceļoja, vai viņiem bija kamieļi. No vēstures faktiem uzzinām, ka visticamāk viņi nāca no Persijas. Persijas galvaspilsēta bija vairāk nekā 1000 līdz 2000 km attālumā, tātad vīri ceļoja vairākus mēnešus, veicot garu jo garu ceļu. Viņi ierauga zvaigzni un saprot, ka kaut kur kādā tālā zemē ir piedzimis Ķēniņš. Mēs nezinām, cik ilgi šī zvaigzne spīdēja, bet zinām, ka brīdī, kad viņi nonāk Jeruzālemē, šī zvaigzne pazūd. Gudrie vīri nonāk līdz Jeruzālemei un sāk uzdot jautājumu, kur tad ir jaunais karalis, iedzīvotāji ir uztraukušies, jo zina, cik Hērods ir greizsirdīgs. Arī Hērods sāk satraukties.
Hērods nesaka, Jūs kļūdījāties, ejat mājās, viņš saprot, ka runa ir par Mesiju. Hērods sasauc reliģiskos līderus, lai uzzinātu, kur ir piedzimis Jēzus. Viņi atbild: „Bētlemē!”
Hērods paslepus aicina šos gudros vīrus pie sevis. Gudrie vīri izstāsta par zvaigzni un iet prom no Jeruzālemes, un atkal redz zvaigzni, par ko viņi ir ļoti priecīgi, jo saprot, ka šis ceļojums ir tā vērts.
Gudrie vīri pienāk pie nama, kur ir Jēzus. Jēzus ir apmēram 1 – 2 gadus vecs šajā laikā. Vīri iet iekšā un pielūdz šo bērnu. Varētu likties, kāpēc šie vecie vīri pielūdz bērnu, kurš vēl nav paspējis neko izdarīt?
Viņi pielūdza un deva dāvanas – zeltu, vīraku, mirres, visām šīm dāvanām ir ļoti liela vērtība, jo vīri saprata, ka viņš ir Mesija.
Hērods saprot, ka gudrie vīri tā arī nav pateikuši, kur atrodas Jēzus, un ļoti sadusmojas. Viņš liek nogalināt visus bērnus līdz 2 gadu vecumam.
Gudrie vīri izdarīja trīs lietas. Pirmā lieta – viņi iet un meklē šo bērnu, viņi neko nezina, tikai seko zvaigznei. Viņi ir uzticami.
Otrā lieta – viņi pielūdz šo bērnu. Viņi saprot, ka bērns vēl neko nav izdarījis viņu labā, taču Mesija ir tā cienīgs, lai atdotu Viņam godu.
Trešā lieta – viņi dod bērnam patiešām vērtīgas lietas.
Šīs trīs lietas var pielīdzināt mūsdienām. Pirmkārt, mēs esam aicināti iet un meklēt Jēzu, taču mēs zinām daudz, daudz vairāk kā gudrie vīri tajā laikā. Vēl ir daudz lietas, ko mēs nezinām un esam aicināti tās uzzināt.
Kā arī mēs esam aicināti Viņu pielūgt. Apliecināt, ka Viņš ir mūsu Kungs un Ķēniņš un ka esam gatavi atdot svarīgas lietas, kas ir mūsu dzīvēs.
Hērodam ir pilnīgi pretēja reakcija, kad viņš uzzina, ka piedzimis Mesija, viņam ir viena doma galvā – man Viņš jānogalina.
Deivids izsaka kādu domu: „Katrs grēks, kas ir manā dzīvē, saka Jēzum – es pats gribu būt savas dzīves noteicējs, savas dzīves ķēniņš.”
Ja saprotam, ka Jēzus ir Ķēniņš, mēs saprotam, ka nevaram vairs būt savas dzīves ķēniņi.

Otrais jautājums, kas rodas lasot šo stāstu, kāpēc tikai Hērods un austrumu gudrie meklē Jēzu?
Ebreji vairākus gadus gaidīja, kad piedzims Jēzus, viņi ir tikai 10 km attālumā, un viņiem ir daudz vieglāk uzzināt, kurš ir Jēzus, bet neviens neiet un nemeklēt. Reliģiskie līderi jūtas komfortabli tajā situācija, kur viņi atrodas. Hēroda pārvaldībā viņiem ir brīvība. Pēc 30 gadiem, kad Jēzus nāk atpakaļ, viņi joprojām nav gatavi. Kāpēc cilvēki, kuriem visas durvis ir vaļā neiet un nemeklē Jēzu?
Mūsdienās mums ir daudz iespēju, lai atrastu Jēzu un saprastu, kas Viņš ir. Mums katram ir pieeja Bībelei, un ir daudz citu resursu, kas var mums palīdzēt. Vai mēs to izmantojam vai vienkārši dzīvojam to ignorējot, esot paši savas dzīves kungi?
Fil.3:12-14. „Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus. Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.”
Deivids saka: „Kad es domāju par Pāvilu es redzu perfektu kristieti, kurš, protams, arī šad tad kļūdījās, kā jau visi cilvēki. Taču no Pāvila var mācīties, kā meklēt Dievu.”
Pāvils šajā rakstu vietā runā par savām personiskajām attiecībām ar Dievu. Viņš saka, ka nav sasniedzis punktu, kur vairs nevajadzētu meklēt Dievu. Pāvils katru dienu sāk no nulles, iet un meklē Jēzu no jauna. Viņš pazīst Jēzu un grib iepazīt Viņu vēl vairāk. Pāvils saka kādu interesantu lietu: „Es gribu satvert Jēzu, kā Jēzus ir satvēris mani.” Tātad Pavils zina, ka viņš jau pieder Dievam, bet tajā pašā laikā viņš grib Jēzu vēl vairāk iepazīt.
Dievkalpojumam izskanot, Deivids saka kādu vērtīgu domu: „Es dažreiz domāju – nu jā, es pazīstu Jēzu, man ir komfortabli, kur es esmu, es jau vairākus gadus esmu meklējis. Bet, ja ņem Pāvilu kā piemēru, tad nekad nevajag samierināties ar vietu, kur Tu esi. Vienmēr vajag meklēt vairāk un iet dziļāk, un darīt tās pašas trīs lietas, ko austrumu gudrie darīja. It īpaši aicinu Jūs šo visu pārdomāt Ziemassvētku gaidīšanas laikā.”