Sludinātājs Deivids Ronejs (David Roney) apgalvo, ka katra viņa vizīte Viesītē viņam ir liels iedrošinājums. To pašu varam teikt par Deividu, viņš pavisam noteikti ir mūsējais un liels jo liels iedrošinājums. Deivids ir amerikānietis, un Latvijā viņš ir jau no 2010. gada. Šajā laika posmā viņš ir paspējis iemācīties latviešu valodu. Deivids strādā ar jauniešiem, palīdz viņiem saprast, kas ir sekošana Jēzum, kā arī attīsta viņu muzikālās dāvanas kalpošanā.
Deivids pie mums viesojās svētdienas rītā 19. februārī.
Šo dievkalpojumu Deivids iesāk ar stāstu par kādu stopētāju. Pa ceļam uz Viesīti viņš redzēja kādu jaunu cilvēku, kurš stāvēja ceļā malā un gaidīja, kad kāda mašīna apstāsies. No sākuma Deivids negribēja viņu ņemt savā mašīnā, jo nebija noskaņojums runāties. Bet, tad Dievs viņu uzrunāja, jo Dievs mums ir teicis, ka ir jāpalīdz cilvēkiem, kam kāda ir vajadzība, tad nu viņš šo jaunekli paņēma savā mašīnā. Jaunais cilvēks bija patiesi atvērts sarunai, un tā viņi norunāja visu ceļu līdz Viesītei.

Deivids šo notikumu sasaista ar kādu līdzīgu stāstu no Bībeles.
Lūkas 10:25-29. „25 Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?”
26 Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?”
27 Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.”
28 Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.”
29 Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?””
Jēzus uz jautājumu „kā iemantot mūžīgo dzīvību” atbild ar pretjautājumu un ļauj rakstu mācītājam pašam atrast atbildi, jo viņš to jau zina. Bet rakstu mācītājs neatkāpjas, it kā mēģinādams izvilināt no Jēzus kādu nepareizu atbildi un prasa: „Kurš tad ir mans tuvākais?” Savukārt uz šo jautājumu Jēzus atbild ar stāstu.
Turpinām lasīt.
Lūkas 10:30-17. „30 Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.
31 Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām.
32 Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām.
33 Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās.
34 Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa.
35 Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.
36 Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?”
37 Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.””

Šajā stāstā mēs redzam trīs veidus, kā var attiekties pret cilvēkiem.
Pirmais veids ir cilvēku izmantošana, šajā gadījumā – aplaupīšana. Cilvēku izmantošana var būt gan fiziska, gan garīga. Mums interesē tikai tas, ko mēs varam no kāda cilvēka iegūt. Mums neinteresē, kā jūtas cilvēks, ko izmantojam. Mēs varam manipulēt ar kādu, lai iegūtu, ko vēlamies vai arī varam būt ar kādu draudzīgās attiecībās, jo tas ir izdevīgi.
Otrs veids, kā mēs varam attiekties pret cilvēkiem ir ignorēšana. Šajā stāstā mēs redzam gan priesteri, gan levītu, kuri vienkārši paiet garām šim sasistajam, gandrīz mirušajam cilvēkam. Priesteris bija augstākais garīgais amats jūdaismā, un bija sagaidāms, ka viņš būs žēlsirdīgs, bet tā nenotika. Arī levīts bija garīgs cilvēks, bet rīkojās tāpat kā priesteris. Mūsu dzīvēs mums katru dienu ir izvēle. Arī Deividam šorīt bija izvēle paņemt šo stopētāju vai nepaņemt. Ļoti bieži mums ir kāds attaisnojums, kāpēc izvēlāmies kaut ko nedarīt. Iespējams domājam, ka esam par kādu labāki. Varbūt priesteris negribēja, lai viņu redz kopā ar šo sasisto cilvēku, jo viņš bija no zemākas kārtas. Ko citi padomās, kad redzēs mūs kopā? Citreiz mēs ignorējam cilvēkus, jo esam pārāk aizņemti. Deivids ir pārliecināts, ka šiem diviem cilvēkiem bija lietas, ko darīt. Varbūt viņi domāja, ja palīdzēs aplaupītajam cilvēkam, viņi nepaspēs savas lietas izdarīt. Tas noteikti būs laikietilpīgi. Varbūt viņi domāja – es nepazīstu šo cilvēku, kāpēc man viņam būtu jāpalīdz? Deivids atzīstas, ka šīs reizēm ir lietas, kas viņu pašu attur palīdzēt kādiem cilvēkiem.

Jēzus nekad neizmantoja nevienu no šiem attaisnojumiem. Viņš nekad neteica, ka ir kādam par labu vai nevēlas, lai viņu asociē ar kādu konkrētu cilvēku grupu. Patiesībā Jēzus pat bieži tika kritizēts par to, kādi cilvēki viņam bija apkārt. Arī aizņemtība nekad neatturēja Jēzu kādam palīdzēt. Viņš nekad neteica, ka tas aizņems pārāk daudz laika. Jēzus bija gatavs atdot pat Savu dzīvību.

Trešais veids, kā mēs varam attiekties pret cilvēkiem ir cilvēku mīlēšana. Samarieši un jūdi nesadzīvoja labi, viņi nerunāja savā starpā, izvairījās viens no otra pilsētām. Būtībā viņi bija ienaidnieki. Bet tieši šajā situācijā samarietis ir tas, kurš palīdz. Viņš ziedo savu laiku un līdzekļus. Viņš arī apsolās nākt atpakaļ, tas nozīmē, ka viņam bija darīšanas, kas ir jāizdara, viņš nepastaigājās vienkārši prieka pēc. Būtībā šim samarietim nebija iemesla palīdzēt.

Jēzus aicina mūs mīlēt ikvienu. „Mīlēt savu tuvāko” nozīmē mīlēt visus cilvēkus, kas ir mums apkārt. Kad mēs mīlam kādu, kuru ir grūti mīlēt, tajā parādās Dieva mīlestība. Pat visgrēcīgākie cilvēki mīl tos, kuri mīl viņus. Un, ja arī mēs kā kristieši mīlam tikai tos, kuri mīl mūs vai iet mūsu draudzē, tad ar neko neatšķiramies no cilvēkiem, kuri nav kristieši. Un, kad kāds mīl otru bez iemesla, tādu, kuriem nav nekā kopīga, tas ir brīdis, kurā atklājas Dieva mīlestība.

Šajā stāstā Jēzus atbild ne tikai uz to, kas ir katra cilvēka tuvākais, bet arī parāda, ko tas nozīmē – mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.

Katru dienu mums ir šīs trīs izvēles – meklēt savu labumu, ignorēt vai patiesi mīlēt.
Jēzus šī stāsta beigās saka – ej un dari tāpat! Deivids atzīst, ka tas patiešām ir sarežģīti. Mīlēt kādu, kuru ir grūti mīlēt, ar saviem spēkiem liekas neiespējami.

Šī stāsta pirmajā daļā, rakstu mācītājs prasa – kas man ir jādara, lai es iegūtu mūžīgo dzīvību? Un Jēzus atbild, ja tu mīli no visas sirds, tad Dievs tev dāvās mūžīgo dzīvību.
Dievs grib, lai mēs mīlam no visas sirds vienmēr, tāpat, kā mēs mīlam sevi, un tas liekas tik neiespējami. Bet ir viens, Kurš ir mīlējis perfekti un Viņš ir mūs mīlējis, kad mēs galīgi nebijām to pelnījuši, un Viņš joprojām turpina mūs mīlēt, un mēs joprojām neesam to pelnījuši…
Ja mēs izvēlamies saņemt šo mīlestību, tad tā dod mums spēku mīlēt citus, kā Jēzus mūs ir mīlējis.
Vienīgais veids, kā mēs šo varam piepildīt ir ļaut Dieva mīlestībai izmainīt mūsu sirdis. Ja tas notiek, tad notiek „NEIESPĒJAMAIS” – mēs mīlam cilvēkus, kurus mums nav iemesla mīlēt.

Deivids iedrošina: „Ja tu esi situācijā, kad domā, kā lai es mīlu šo cilvēku? Es iedrošinu tevi lūgt Dievu, lai Dievs parāda Savu mīlestību, lai tu vari to dot tālāk. Tad Dievs mūs maina, un mēs kļūstam līdzīgāki Viņam. Es jūs iedrošinu cilvēkus neizmantot un neignorēt, bet mīlēt ar Dieva mīlestības spēku.”

/A.Sladze – teksts/

/I.Kalnieša – foto/