25. februārī tika aizvadīta Reģionālā tikšanās Viesītē. Uzrunas teica LBDS bīskaps Pēteris Sproģis un Latvijas Mākslas akadēmijas lektors, Overpriced dizaina studijas līdzīpašnieks, draudzes dibinātājs Aigars Mamis, aicinot klātesošos aizdomāties par laikmetu, kurā dzīvojam un šī laikmeta izaicinājumiem.

Kas ir šī laikmeta izaicinājumi? Bīskapa Pētera Sproģa uzruna.
Vispirms jāsaprot, ka ar katru laikmetu nāk citi izaicinājumi. Vienmēr ir kāds, kurš domā, ka šajā laikmetā ir grūtāki izaicinājumi, bet to ir grūti salīdzināt. Viss mainās – informācijas telpa, dzīves uzskati. Ir jāņem vērā, kur tu atrodies, un tas ir pats svarīgākais. Arī Pāvils runāja savādāk ar jūdiem un romiešiem, lai labāk sasniegtu publiku.

Vai Jūs ticat, ka ir viena patiesība?
Piemērs. Ja uz grīdas uzzīmētu „6”, es skatītos no vienas puses, kāds cits cilvēks no otras puses. Es teiktu, ka ir „6”, otrs cilvēks saka, ka tas ir „9”. Kam ir patiesība?
Var definēt šo jautājumu precīzāk – ja skatās no vienas vai otras puses, kādu ciparu tu redzi?
Vēl kāds piemērs. Uz gājēju pārejas ir 13 baltas svītras. Kad cilvēkiem tika uzdots jautājums, cik svītras viņi redz, kāds teica 13, jo saskaitīja baltās svītras, kāds teica 12, jo saskaitīja melnās svītras, bet vēl kāds teica 25, jo saskaitīja visas strīpas.
Cik cilvēku – tik redzējumu. Ja nodefinējam jautājumu skaidrāk (piemēram, cik baltās strīpas tu redzi?), tad nonākam pie tā, ka ir viena patiesība.
Vēl mums katram piemīt asociācijas. Piemēram, vārds – „tēvs”, kādas asociācijas jums rodas? Un, ja saka: „Dievs ir Tēvs”? Cilvēki, kuri ir auguši mīloša tēva ģimenē, saka – es gribētu, lai Dievs ir kā Tēvs. Savukārt citus bērnus tēvi ir pametuši vai situši viņu māti. Šiem cilvēkiem šāds apgalvojums rada savādākas asociācijas.

Bieži vien mēs aizmirstam, ka mēs visi neesam vienādi, mums ir savādākas pagātnes, skatījumi uz dzīvi, asociācijas.
Šodien viena un tā pati vēsts katram var skanēt savādāk.
Mūsdienu laikmetā mums ir jābūt gataviem ar cilvēkiem iet garāku ceļu. Ir dažādas reliģijas un kultūras.
Katram cilvēki ir savs pasaules uzskats – apzināts vai neapzināts, bet ir. Filmās ir fona mūzika, tā rada noskaņu. Savā ziņā pasaules uzskats ir kā fona mūzika, kas skan fonā, kad skaties uz pasauli.
Mums atkal un atkal ir uzdevums paskatīties uz pasauli bez šīs mūzikas. Paskatīties, kas tad reāli pasaulē notiek.
Katrs mūsu pasaules uzskats ietekmē mūsu attieksmi pret citiem cilvēkiem, mūsu domas un darbības. Piemēram, ja kādam galvenais dzīvē ir nopelnīt naudu, tad cilvēki, kuri nevar viņam palīdzēt nopelnīt vairāk, viņam nav vajadzīgi.
Pasaules uzskatam ir vairāki uzdevumi indivīda dzīvē, tas uztur sociālo kārtību, jo apvieno vienādi domājošus indivīdus.
Pasaules uzskats ir noskaidrots, atbildot uz dažiem jautājumiem. Katrs no mums uz šiem jautājumiem apzināti vai neapzināti ir atbildējis. Šie ir jautājumi, pie kuriem mēdzam atgriezties, reizēm dziļākā skatījumā.
1) Kas es esmu? Katrs cilvēks uz to sev atbild. Vai es esmu nejaušība vai esmu šeit ar Dieva uzdevumu?
2) Kur es esmu? Kas man ir apkārt?
3) Kur ir problēma? Katrs cilvēks agrāk vai vēlāk redz, ka kaut kas šeit nav kārtībā. Kāds atbild vienkāršāk, kāds mēģina rakt dziļāk.
Cilvēki sāk mēģināt rast atbildes atbilstoši savam pasaules uzskatam.

Lielos vilcienos paskatīsimies uz vēsturi.
Kristīgā ticība ienāk kā vajāta, ierobežota ticība. Tā vēsta, ka piedošana varētu būt risinājums. Līdz tam romiešu pasaulē tā bija vājuma pazīme. Tas bija kaut kas radikāls. Vīrietis un pat sieviete ir Dieva līdzībā radīta. Šis uzskats satricina esošās pasaules uzskatu, tāpēc kristietība tiek vajāta. Bet tas apsīkst, jo politiska vara to nespēj apslāpēt un vēl aizvien nespēj. Un tas ir labi.

Bet tad kaut kas notiek. Kristīgā ticība no vajātas ticības kļūst par vajātāju ticību. Jo kristieši iegūst varu, lielu varu. Drīz vien tā valsts reliģija. Reliģija un vara, ja iet kopā, tas gandrīz nekad nebeidzas labi.
To mēs redzam islāma pasaulē. Kas notiek, kad reliģija iet kopā ar varu. Tur vēl ir citas fundamentālas problēmas, bet ne par to šoreiz ir stāsts.
Kristīgajā ticībā notiek tas pats. Patiesību sāk definēt baznīca, un tā tas notiek vairākus gadsimtus. Notiek daudzas labas lietas. Arhitektūras uzplaukums. Taču arī par daudzajām tumšajām lapaspusēm viduslaikos ir atbildīga kristīgā ticība. Tie bija cilvēki, kuri gāja ar saukli: „Kristus ir Kungs” un darīja šausmu lietas. Cilvēkus spīdzināja, dedzināja uz sārta. Bija absurdas baznīcas prasības. Bieži vien baznīca rīkojās netaisnīgi, jo tur valdīja politiski varas cilvēki, un šie cilvēki nesaprata, ko dara.
Šo kristīgo ēru sāk nomainīt modernisms.

Sāk atklāt jaunus kontinentus, attīstās zinātne. Attīstās doma, ka ar cilvēka prātu un zinātni var atrisināt visas problēmas. Baznīca vairs nedefinēs patiesību. Patiesību definēs cilvēka saprāts. Valda zināms naivums, ka pateicoties elektrībai un motoriem, cilvēkiem vairs nevajadzēs darīt smagus darbus. Savā ziņā intelekts tiek iecelts Dieva vietā.
Tas aptuveni tā iet līdz pagājušā gs. sākumam. Eiropā izceļas Pirmais un Otrais pasaules karš. Laika posmā, kur cilvēka saprāts bija ieguvis tādu slavu un daudz ko labu panācis. Modernisms mirst ar šausmīgām sekām – daudzām cilvēku nāvēm un sakropļotām dzīvēm.
Cilvēki sāk saprast, ka viss nav tik vienkārši – ir kādas lietas, ko saprāts nespēj atrisināt.

Sākas postmodernisms. Ne baznīca, ne zinātne nedefinē patiesību. Sākas laikmets – katram sava patiesība.
Reliģija pamazām kļūst par privātu lietu. Tev ir brīvība paust savu pārliecību, bet tava pārliecība ir privāta lieta.

Šodien cilvēki vairs nejautā, kas ir patiesība. Šodien primārais jautājums – nesaki man, kas ir patiesība, parādi, vai tas darbojas tavā dzīvē. Parādi man iemeslu ticēt, vai tas ir transformējis un turpina transformēt tavu dzīvi?

Dažām baznīcām gribas ierauties sevī un ieņemt tādu kā upura lomu. Kāds uzbrūk, kāds ieraujas sevī. Šis laikmets kristīgajai ticībai ir ļoti veselīgs. Jo kristīgā ticība ir attiecības ar Dievu, piedzīvojumi.
Cik vērta tava ticība, ja tā tevi netransformē? Ko vērta tava runāšana par piedošanu, ja tu pats nespēj piedot?

Šis ir mūsu izaicinājums.
Mums ir nepieciešami patiesi garīgi transformēti cilvēki, nevis tikai cilvēki ar atbildēm.
Vai pareizas atbildes nav svarīgas? Protams, ir. Bet, ja kristīgā ticība ir tikai pareizās atbildes, kuras nes reizēm garīgi netransformēti cilvēki, tas viss iet uz strupceļu.

Mēs dzīvojam digitālajā laikmetā. Nesen runāju ar cilvēku no reklāmas industrijas. Viņš saka, ka viss mainās. Cilvēki maksā tūkstošiem par reklāmu televīzijā, bet īstā reklāma ir mūsu mobilajos tālruņos. Ko dara cilvēki, kad sākas reklāma? Skatās telefonā vai iet uztaisīt tēju.

Šodien ir informācijas plūdi. Vārdu „skolotājs” un „mācītājs” jēga savā ziņā zaudē nozīmi. Cilvēki vairs nemeklē skolotāju vai mācītāju kā vienu, kurš iedos informāciju. Tāpēc, ka informāciju var atrast internetā.
Vai mēs pārtrauksim mācīt? Nē, protams, nē. Bet kaut kas ir radikāli sakustējies.

Mūsdienās, kad cilvēki nāk uz baznīcu, viņi primāri nemeklē pareizās atbildes. Vai tu, kas stāsti man šos faktus, esi to piedzīvojis un pārdzīvojis? Mēs nevaram cerēt, ka mēs tikai sacīsim kaut kādus apgalvojumus un cilvēki to pieņems, bet mēs varam pazemīgi cerēt, ka tas, ko esam piedzīvojuši savās dzīvēs, varētu palīdzēt otram viņa garīgajā ceļā. Tā ir liela izmaiņa.

CNN mājas lapā bija forums, kāpēc jauni cilvēki pamet baznīcu. Un jautājums ir, kāpēc tas tā notiek?
Šajā diskusiju grupā kāda jauna sieviete izsaka savu viedokli. Viņa raksta tā: „Mūsu paaudze no draudzes nevēlas saņemt stila maiņu, bet gan saturu. Mēs vēlamies pārtraukt kultūru karus. Mēs vēlamies mieru starp zinātni un ticību. ”

Protams, ir jādomā par stilu, vai tas nav komisks. Stilam ir nozīme, lai par tevi nesmejas, taču bieži vien draudze iesaistās nevajadzīgos kultūru karos.
Bieži vien cilvēki saka vai nu zinātne, vai ticība – vai nu viens, vai otrs. Tieši ticība saka, ka šo zemi var izpētīt. Dievs to ir radījis, tāpēc ir likumsakarības. Šī divi jēdzieni neiet pretrunā viens ar otru.
Cilvēki strīdas – cik dienās Dievs radīja zemi un vai diena bija 24 h, vai tas bija kāds cits laika posms?
Bet, vai pareizās atbildes atrašana maina lielo būtību? Tas, ka ir viens Radītājs un mēs visi esam radīti Dieva tēlā un līdzībā?

Viņa turpina: „Mēs gribam uzdot jautājumus, kuriem nav iepriekš definētas atbildes.”
Respektīvi, kā es to saprotu – viņiem nav vajadzīga pareizā traktāta nolasīšana. Viņiem pašiem līdz šīm atbildēm ir jānonāk.
Reizēm, kad kāds mums sniedz padomu, mēs jūtamies aizvainoti. Bet, kad paši līdz tam nonākam, saprotam, ka tam cilvēkam bija taisnība, mēs vairs neesam aizskarti.

Jaunā sieviete raksta tālāk: „Mēs vēlamies, lai mūsu homoseksuālie draugi justos pieņemti mūsu ticības grupās.”

Mums nav jāpārdefinē laulības jēdziens. Bībele ir skaidra šajā ziņā. Taču smiešanās par šiem cilvēkiem nepalīdzēs, un tas sen jau nepalīdz. Mums var būt skaista, bibliska nostāja, bet apsmejoša izturēšanās un prastu joku stāstīšana nepalīdzēs. Jo Dievs patiešām mīl visus cilvēkus. Un tas, ka mēs mīlam kādu, uzreiz nenozīmē, ka akceptējam viņa dzīvesveidu.

„Mēs vēlamies tikt izaicināti dzīvot svētas dzīves, ne tikai seksuālā ziņā, bet arī dzīvojot vienkāršībā, rūpējoties par nabagiem, atstumtajiem, dzenoties pēc izlīguma, gādājot par radību un kļūstot miera nesējiem pasaulē. ”

Viņa saka: „Ne tikai seksuālā ziņā.” Par seksualitāti, protams, ir jārunā. Jo tā ir milzīga daļa no cilvēka dzīves. Ja cilvēks šajā ziņā aiziet maldos, tas ietekmē paaudzes un ģimeni kā tādu.
Taču bieži vien šī kļūst par centrālo vēsti, citas līdzvērtīgas lietas aiziet otrajā plānā. Un bieži gadās tā, ka vecāki cilvēki, kas ar savu seksuālo dzīvi daudzmaz tikuši galā, pamāca jaunos, bet par to, kas viņiem ir svarīgi vairs nerunā. Un tas izskatās liekulīgi.

Jaunā sieviete raksta: „Jūs nevarat iedot mums cepumus un kafiju, un visu darīt tāpat, cerot, ka mēs paliksim draudzē. Mēs nepametam draudzi, tāpēc, ka tā nav pietiekoši stilīga, mēs atstājam draudzi, jo mēs tur neatrodam Jēzu…”

Jēzu, Kurš ir tā labā vēsts mums visiem. Viņš ir izaicinājums visai dzīvei. Tai skaitā – seksuālajā ziņā, dzīvi vienkāršībā, rūpēs par nabagiem un atstumtajiem, dzenoties pēc izlīguma, tai skaitā – rūpējoties par zinātni. Rūpējoties par kultūru, nevis ieņemot tādu sektantisku nostāju. Un arī cienot šīs citas balsis. Neatkārtojot tās kļūdas, kuras kādreiz pieļāva baznīca ar tiem cilvēkiem, kuri ātrāk par baznīcu bija pamanījuši, ka nevis Saule riņķo ap Zemi, bet otrādi. Šie ir izaicinājumi, ko es redzu.

Kad es augu, man patika tas, kas bija apkārt – baznīca, dziesmas, kuras dziedājām, nedēļas ritms, kāds tur valdīja – svētdienas skola, jaunieši, draudze un vakara dievkalpojumi, lūgšanu vakari. Un es atceros arī to, ka tas saturs bija piepildīts. Un es tiku ar to uzrunāts un garīgi augu. Un man daudzi šodienas izaicinājumi nepatīk un es gribētu, lai tie nebūtu. Es pat gribētu, lai man par šīm lietām nebūtu jārunā.
Bet tā labā lieta ir tā, ka kristīgā ticība jau nav rutīna, kristīgā ticība ir attiecības, tas ir kaut kas dzīvs.
Un te ir tie mūsu izaicinājumi.

Kā mēs uzlūkojam Bībeli – Svētos rakstus? Mēs varam Bībeli pozicionēt kā pareizo atbilžu grāmatu. Vai Bībele tās dot? Viennozīmīgi. Tas ir neizbēgams izejas punkts ticībai.
Bet, kad mēs skatāmies uz Bībeli, Bībele savā ziņā ir pilna ar spriedzi – meklējumiem, piedzīvojumiem, cilvēciskām kļūdām, paradoksiem, noslēpumiem. Brīžam šķiet pat ar zināmām pretrunām. Savā ziņā Bībele ar šīm pretrunām saka – fokusēsimies uz svarīgāko.
Vai varētu būt, ka Bībele nav tikai pareizo atbilžu grāmata, bet, ka Bībele ir ieaicinājums, ka tu ar savām dzīvēs cīņām, ar savām pretrunām nenobīsties un ieej šajā lielajā Dieva meklēšanas stāstā?
Bībeles teksts nevar aizvietot tavu paša pieredzi – tavas cīņas, tavas pretrunas, tavus zaudējumus. Es bieži vien tās pretrunas esmu mēģinājis nolīdzināt ar sprediķu palīdzību, izskaidrot, bet varbūt tām tur ir jābūt. Vai nav tā, ka cilvēks, galvenokārt, aug problēmsituācijās, ejot cauri pretrunām?

Vai jūs kā vecāki esat auguši izlasot kādā žurnālā padomus vai arī esat izauguši nezinot, ko darīt – kliegt vai mīlēt? Sodīt vai piedot? Jāplēšas uz divām pusēm – disciplīna vai drošība.. Tajos brīžos, kur tu plīsti uz pusēm, tu audz kā vecāks. Tas pats ir arī laulībā.
Un, kur vēl vairāk kā ticības dzīvē. Es teiktu, ka mēs augam, ja uztveram Bībeli ne tikai kā pareizo atbilžu grāmatu, bet, ka mēs Bībeli uztveram kā piedzīvojumu, kā ieaicinājumu šajā cīņā, šajā atklāsmes ceļā, kurā tu vari doties. Jo, ja tik daudz pretrunu, cīņu, zaudējumu un uzvaru pilnas ir ticības varoņu dzīves Svētajos Rakstos, vai Tu domā, ka tava dzīve būs savādāka?

Jēzus – jērs un lauva. Vai ir lielākas pretrunas?
Kas tad ir Jēzus? Jērs vai lauva? Kad cilvēks ir pieņēmis vienu vairāk kā otru, ir deformācija.

Jautājums, par ko es aicinātu domāt – vai jūsu draudze esat tie, kas dod tikai pareizās atbildes vai jūs arī ieaicināt cilvēkus savā ticības ceļā doties ar jums?
Ceļā, kur jūs sakāt – mūsu draudzē var uzdot visus jautājumus. Alfa kurss ir tik sekmīgs, jo ļauj cilvēkiem izteikties, nenonicina otra cilvēka viedokli.
Draudze joprojām ir vieta, kas dod pareizās atbildes. Dievs Radītājs. Dievs Glābējs. Dievs Tēvs. Dievs Svētais, Dievs, Kurš piedod utt., bet baznīcai šobrīd vairāk kā jebkad ir jābūt vietai, kur mēs ieaicinām cilvēkus būt šajā sarunā. Aicinājums dedzināt grāmatas šodien nepalīdz.

Vai Dievs mūs mīl un tāpēc spējam mainīties vai tev jāmainās, lai Dievs Tevi mīlētu?
Morālisms saka – mainies un tad Dievs Tevi vairāk mīlēs, un tas pārņem evaņģēliju.

Tā ir runa par jau iepriekš minēto homoseksuālismu. Vai visi cilvēki tiek pieņemti? Vai tavā draudzē vispirms tiek definēta piederība? Vai jebkurš cilvēks var ieiet draudzē un justies pieņemts, vai vispirms tiek sagaidīta pareiza uzvedība?
Cilvēks varbūt pirmo reizi ienāk baznīcā un viņam saka: „Rokas ārā no kabatām, kā tu esi apģērbies?” Viņš nemeklēs desmit iemeslus, lai ietu, bet vienu, lai neietu. Mēs nemaināmies, lai Dievs vairāk mūs mīlētu, protams, jo svētāku dzīvi dzīvo, jo vairāk vari piedzīvot, bet mēs maināmies, iekrītot žēlastībā.

Alkoholiķiem nedrīkst teikt – centies nedzert. Tāpēc viņi nodzeras, jo cenšas nedzert, tur nav jēgas censties. Tev ir jāpiedzīvo fundamentāla atšķirība, kas Tevi mudina uz to. Mēs spējam mainīties, kad iekrītam nevis citu brāļu un māsu tiesāšanā, bet, kad iekrītam Dieva žēlastībā. Es domāju, ka mēs katrs esam piedzīvojuši to, ka spējam mainīties un tas mums pašiem ir par pārsteigumu, jo esam piedzīvojuši mīlestību. Kaut kas, ko tu nevarēji, tagad vari.

Kristīgā ticība nav tikai skaļas frāzes, tā sākas ar tevi un tavu transformāciju, ko redz apkārtējie.

Īsumā jautājumi, par ko aicinu domāt:
1) Vai jūsu draudzē vispirms tiek definēta piederība un pareiza uzvedība, kas dominē? Kā jūtās cilvēks ienākot draudzē?
2) Vai cilvēki pie jums var saņemt tikai atbildes vai ieaicinājumu iet savu garīgo ceļu kopā ar jums?
3) Vai manā ticības dzīvē nesāk dominēt frāzes un vai šīm frāzēm ir segums? Vai esmu patiesi transformēts?
Savukārt Aigars Mamis runāja par to, kā kultūra ietekmē draudzi un kā draudze var ietekmēt kultūru šajā laikmetā.
Pirmkārt, draudzei ir jāiepazīst apkārtējā kultūra, lai varētu to uzrunāt ar evaņģēliju.
Kultūra ir gan teātra izrādes, koncerti, gan arī vietas, ko apmeklē vai kur uzturas sabiedrība. Arī apkārtējā kultūrā var redzēt Dievu, un tas var būt labs pamats sarunas uzsākšanai par Dievu. Reiz kāda jauna kristiete skatījās filmu „Matrix”, un pat šāda veida filmā saredzēja Jēzu, jo filmas galvenais varonis bija uz šīs zemes laicīgi ar misiju izglābt cilvēci. Iznest Dieva līdzību apkārtējā kultūrā ir brīnišķīgs veids, kā pasludināt evaņģēliju.
Otra lieta – izaicināt kultūru. Evaņģēlijs ir izaicinājums mūsdienu kultūrai, jo tā ir kritika. Mums nepieciešams demonstrēt tās atbildes, kurām mēs ticam. Ja evaņģēlijs patiesi transformēs mūsu dzīves, to neizbēgami pamanīs citi. To, kā jūs izturaties darbā pret apkārtējiem, kā jūs vadāt uzņēmumu, utt.
Treškārt, ir jāsatiek kultūra. Ir nepieciešams būt tur, kur ir cilvēki. Būt pieejamiem. Tāpat kā Dievs sūta savu vienīgo Dēlu, lai Viņš būtu starp cilvēkiem. Arī mūsdienās Dievs mūs uz to aicina. Nostāties blakus indivīdam, būt līdzās.
Pāvils devās uz tirgus laukumu, jo tur bija daudz cilvēku. Kas ir mūsdienu tirgus laukums? Mūsdienās tas varētu būt internets vai kāds interešu klubiņš, kafejnīca. Arī es ar draugiem kādu laiku devos uz kādu kafejnīcu, lai vienkārši būtu kopā, runātos ar citiem cilvēkiem par Dievu. Un vairāku gadu laikā daži no šiem cilvēkiem ir kļuvuši īsti kristieši, un tas ir brīnišķīgi.
Ir jābūt uzticīgiem tur, kur mēs esam. Būt mīlestībā blakus, nevis izkliegt pareizās atbildes, būt līdzās.
Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā! Lai draudze ietekmē kultūru ar labajiem darbiem!

Viesītes draudze pateicas visiem, kas piedalījās, kas palīdzēja, lai šī Reģionālā tikšanās notiktu, kā arī sludinātājiem, kuri lika par tik daudz ko aizdomāties!