Nevienam nav noslēpums, ka dāvanu saņemšana ir liels prieks. Šo aktu brīnumaināku padara fakts, ka mēs ne vienmēr zinām, kas slēpjas iesaiņojumā. Reizēm tā ir dāvana, kas tik ļoti nepieciešama, reizēm, dāvana, kura ieraudzīta kāda veikala skatlogā, reizēm izsapņota mājās, atrodoties dīvānā. Jau 13 gadu Viesītes draudze aktīvi piedalās „Samariešu somas” rīkotajā akcijā „Vislielākā dāvana.” Kā allaž pašvaldības autobuss uz Viesītes kultūras pili ir atvizinājis daudz jo daudz lielākus un mazākus dāvanu saņēmējus.

Mazajiem, mammu klēpī reizēm ir grūti nosēdēt, jo satraukums ir tik liels un dāvanas saņemšanas kāre tik liela, ka, viņaprāt, šķiet „kāpēc tik ilgi?” Sākas koncerts un čalas pamazām pieklusušas. Mācītāja J.Griga ikgadējā uzruna, atkal no jauna uzrunā klātesošos.

Vecāki var pārdomāt, kas ir tā vērtība, kura ir pati galvenā – vai tie ir bērni, ar ko Dievs viņus svētījis, vai neliels atvieglojums ikdienas dzīvē, jo ne visiem ir iespējas bērniem sagādāt lielus un biežus pārsteigumus un apdāvināt tos, vai tā ir atelpa rosīgajā dzīves ritmā. Interesanti, ka uz mācītāja jautājumu: „Cik ir to cilvēku, kas paši pirms 13 gadiem, saņēmuši savu pirmo „Vislielāko dāvanu” tagad uz to atveduši savus bērnus?” Pacēlās daudzas rokas. Ko tas liecina? Vai ne par to, ka cilvēks zina patiesās vērtības un tās nodod saviem bērniem, kā tas minēts Rakstos „Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.”(5.Mozus 6:7) Slavēšanas grupas priekšnesumi, dziedot Dieva Slavai lika ikviena dvēseles stīgai ietrīcēties no jauna.

Svētdienskolas uzvedumi reizēm izraisīja smieklus un ovācijas, bet vienmēr lika domāt – kāds tad es pats esmu ikdienā? Vai tas, kurš rāda uz ticīgo ar pirkstu un viņu apsmej, vai tas, kurš pāridarījuma gadījumā vēršas pie Dieva ar lūgumu pēc aizstāvības? Vai ļaunu atmaksājam ar labu? Cik stipram man ir jābūt, lai drosmīgi visiem parādītu, ka Jēzus ir Kungs manā dzīvē un es jau esmu saņēmis „Vislielāko dāvanu.” Mazajiem 2-4 gadīgos bērnus sagaidīja vēl viens pārsteigums – viņiem Svētdienskolas skolotāja Ilze bija sagatavojusi mazu leļļu izrādīti, kurā galvenais akcents tika likts uz baušļa „Tev būs savu tēvu un māti godāt.”(5.Mozus 5:16a). Dāvanu sniegšanas laiks bija pienācis, un bērni līksmi saņēma katrs savu dāvaniņu. Citi nepacietīgi to vēra vaļā uzreiz, citi sacīja, ka to darīšot tikai mājās, bet vēlme ieraudzīt, kas šoreiz būs šajā kastītē bija ikvienam. Un tālāk jau ir katra personīga izvēle – ko darīt tālāk?” Vai apmierināties tikai ar dāvaniņas saņemšanu, vai pateicībā skatīties uz galveno vēsti – Jēzu, vai pieņemt Viņu savā dzīvē kā draugu un skolotāju? Dievs katram mums ir devis brīvu izvēli- rīkoties tā vai citādi.

Liecība, ka kādam bērnam no Viesītes ir izveidojusies jau 3 gadu ilga sarakste ar „Vislielākās dāvanas” dāvinātāju no Amerikas. Šķiet, neticami, ka izvēle, aizrakstīt vienkāršu „paldies” un pastāstīt, ka viņas sagatavotā dāvana ir nonākusi Latvijā, nedaudz pastāstīt par savu valsti var dot tik daudz. Rezultātā ik gadu šis bērns saņem dāvanas no Amerikas gan Ziemassvētkos, gan dzimšanas dienā, gan arī tāpat vien. Un cik liels prieks, redzēt, ka arī šis mazais puika ar lielu aizrautību domā, kā no savas puses varētu iepriecināt draudzeni Mariju. Mazliet gan saskumdināja fakts, ka no kundzes 28 sagatavotajām dāvanām, tikai viens cilvēks aizrakstījis un pateicies par sagādāto prieku. Un vai mēs mācāmies pat zinādami, ka no desmit Jēzus dziedinātajiem spitālīgajiem, tikai viens atgriezās, lai pateiktos. Sirdī mostas viena vienīga vēlēšanās, lai pēc iespējas vairāk būtu pateicīgu bērnu, pieaugušo, kas spēj saskatīt, ka Dieva dodošā mīlestība ir mūsu drošības patvērums. Lai Dieva svētība ir pār mums ik dienas un mēs joprojām spētu dot, nekā ņemt.” (Ap.20:35)